Es ne pārāk labi apguvu valodu. 11 gadu vecumā man gāja ne visai raiti ar franču valodas apguvi tāpēc gandrīz pārtraucu to mācīties. Bet situācija mainījās, kad es universitātē mācījos vācu valodu. Man patika tulkotie vācu rakstnieku darbi un es vēlējos tos lasīt savā dzimtajā valodā. Kopš tā laika tā ir bijusi mana galvenā motivācija apgūt jaunas valodas. Šī pieredze man bija kā nezināmas pasaules atklāšana. Kad es iemācījos vācu valodu, es vairs nevarēju apstāties un vācu valodas apguvei sekoja franču, latīņu, grieķu un sanskrita valoda. Apmēram 20 gadu vecumā es nolēmu veltīt savu atlikušo dzīvi tam, lai iemācītos tik daudz valodu, cik vien ir manos spēkos.
Man bieži jautā, kāds ir mans noslēpums, un, vai dažiem cilvēkiem ir nosliece uz vārdu un frāžu uztveršanu. Patiesība ir tāda, ka, visticamāk, tās ir ļoti daudzas koncentrēšanās stundas – lasot, mācoties un praktizējot gramatiku, kā arī mans paņēmiens, ko sauc par „apēnošanu”, kas ietver pastaigāšanos svaigā dabā tajā pašā laikā klausoties ierakstītu tekstu un atkārtojot to skaļi. Piecus vai sešus gadus pirms tam, kad es apprecējos un man piedzima bērni, es mācījos 16 stundas dienā. Es transkribēju īru, persiešu, hindu, turku un svahili valodas. Pakāpeniski visas šīs brīnišķīgās valodas sniedza arvien dziļāku izpratni un kļuva pieejams arvien vairāk lielisku darbu.

Tas ir sarežģīti, bet ieguvumi atsver ieguldītās darba stundas. Kad es sāku mācīties spāņu valodu, piemēram, bija brīdis, kad „ikdienas valoda’’ – kuru biju dzirdējis sev apkārt, kad es augu – pēkšņi sevi man pilnībā atklāja, it kā manas ausis būtu atbrīvotas no sēra. Tas ir tas, pēc kā es tik ļoti tiecos – es ātri apgūstu eiropiešu, ģermāņu vai romāņu valodas – un tas izraisa atkarību. Kaut kas līdzīgs notika, kad es pirmoreiz aizbraucu uz Zviedriju – es nekad nebiju mācījies zviedru valodu, bet, kad es to dzirdēju, šķita, ka šī valoda apvieno valodu elementus, kuri man bija labi zināmi. Es mācījos tikai trīs nedēļas un jau varēju uzturēt sarežģītas sarunas. Vairums cilvēku vēlētos zināt kaut daļu no tā visa, bet es uzskatu, ka pats vēl aizvien atrodos tikai pašā kalna pakājē. Kāpšana kalnā – lai valoda plūstu dabiski – vienmēr aizņem vairākus gadus.
Tagad es varu lasīt apmēram 36 valodās un vairumā no tām runāt tekoši, bet esmu mācījies daudz vairāk. Jo vairāk valodu tu zini, jo vairāk tu redzi, cik saistītas tās ir.
Eksotiskas valodas var būt lielāks izaicinājums. Es strādāju par profesoru Korejā astoņus gadus un tas aizņēma gandrīz desmit gadus, lai manas korejiešu valodas prasmes tiktu attīstītas tuvu dabiskam līmenim. Mēs tagad dzīvojam Singapūrā, un mājās ar saviem dēliem es runāju franciski, ja vien mana korejiešu sieva nav tur. Tādā gadījumā mēs izmantotu angļu valodu. Ja mēs nevēlamies, lai mūsu bērni saprot visu, ko mēs runājam, mēs izmantojam korejiešu valodu.
Pēc dabas es neesmu visai sabiedrisks cilvēks, un kādreiz man sagādāja grūtības kontaktēties ar dzimtās valodas runātājiem viņu valodā. Bet, lai liktu valodai kļūt izteiksmīgai, tev ir tajā jārunā un tā „jāizdzīvo”. Tagad esmu aptvēris, ka tad, ja esmu aizrāvies ar kādu valodu, es varu kļūt arī par visai pļāpīgu cilvēku.
Es domāju, ka valodu zināšanas padara mani vērtīgāku un pašapzinīgāku. Ja rīt es tiktu nolaupīts un nokļūtu svešā vietā, pieļauju, ka būtu tikai daži pavisam attāli nostūri, kuros ar manām zināšanām būtu par maz, lai es varētu sekmīgi sarunāties.
Mani aizvien vairāk piesaista mirušas un apdraudētas valodas, un es vēlos izveidot daudzvalodu akadēmiju, kur var satikties un attīstīties cilvēki ar līdzīgām interesēm. Es esmu mācījies esperanto valodu, un, kaut arī es varu iztēloties priekšrocības, kuras sniedz valoda, kuru zinātu visā pasaulē, es uzskatu, ka daudzu īpatnību un krāsu, kuras mums piedāvā dažādās pasaules valodas, zudums padarītu pasauli par mazāk interesantu vietu. Tas būtu tā, kā apmeklēt botānisko dārzu, kur būtu tikai viena veida augs – šāda perspektīva man nemaz nešķistu simpātiska.
AVOTS: http://www.guardian.co.uk/lifeandstyle/2012/mar/16/i-speak-50-languages-experience
TULKOŠANAS PAKALPOJUMI