Vai pirmie cilvēki varēja runāt vai nevarēja vēl ir debatējams jautājums, bet lielākā daļa zinātnieku piekrīt, ka valodas pastāv aptuveni vismaz 80.000 gadus. Rakstītais vārds, gluži pretēji, ir salīdzinoši jauns. Cilvēki ir rakstījuši vārdus uz plāksnītēm, auduma un papīra tikai apmēram pēdējos 5500 gados.
Vai pirmie cilvēki varēja runāt vai nevarēja vēl ir debatējams jautājums, bet lielākā daļa zinātnieku piekrīt, ka valodas pastāv aptuveni vismaz 80.000 gadus. Rakstītais vārds, gluži pretēji, ir salīdzinoši jauns. Cilvēki ir rakstījuši vārdus uz plāksnītēm, auduma un papīra tikai apmēram pēdējos 5500 gados. Neskatoties uz to daudzi pieņem, ka rakstītais vārds ir pārāks par vienkāršu runu. Ja valoda nav fiksēta rakstiski - piemēram, ar angļu, franču, spāņu vai ķīniešu rakstzīmēm - tā nav „īsta".
Kaut daudzi angliski runājošie domā, ka angļu valoda ir relatīvi attīstīta, valodnieks Džons Makvorters uzskata, ka tā ir daudz vienkāršāka, nekā daudzas senās valodas. Savā grāmatā "Kāda valoda ir: kāda tā nav un kāda varētu būt", Kolumbijas universitātes valodniecības un Rietumu civilizācijas profesors Makvorters atmasko dažus iesakņojušos mītus par valodu. Viņaprāt valodas nav tīrs veidojums. Savā darbā viņš raksta: „Tās ir sarežģītas, sajaucas savstarpējās kombinācijās” un, kā viņš to atklāj ASV sabiedriskā radio NPR darbiniekam Tonijam Koksam, „tās nemitīgi pārveidojas un ir pastāvīgā attīstībā.”
Būtiskākie izvilkumi no intervijas:
Par angļu valodas relatīvo vienkāršību
"Jūs domājat, ka, ja mums ir augstas ēkas un lidmašīnas, un ekonomiskā lejupslīde, tad kaut kādā veidā angļu valodai ir jābūt sarežģītākai par valodu, kurā runā maza grupa, kurai nav tā, ko varētu saukt par civilizāciju. Īstenībā, pēc tā, kā valodas padodas mācīšanai, angļu valoda tās lietotājam ir diezgan draudzīga, jo ir vienkārša. Ja paskatās uz kādu mazāku valodu, par kuru lielākā daļa no mums nekad nav dzirdējuši, iespējams, tās apguve būs tik sarežģīta, ka jūs būsit pārsteigti, kā tas var būt, ka cilvēki vispār tajā var kontaktēties, neķerot trieku.”
Par to, kāpēc angļu valodā nav dzimuma
„Nav daudz tādu valodu, kurās nav apzīmējuma dzimumam... tas tiešām ir raksturīgi, ka dzimums valodā tiek kaut kā apzīmēts. Angļu valodas nabadzībai šajā ziņā par iemeslu, cik mēs to zinām, kalpo, vikingu iebrukums. Šie cilvēki ieradās, runājot mēlē, kas bija pavisam atšķirīga no mūsdienu angļu valodas. Tā bija seno norvēģu valoda. Tolaik nebija Berlica kursi, lai mācītu viņiem seno angļu valodu un viņi to iemācījās slikti. Viena no pirmajām lietām, kas no valodas pazuda, bija šie nepatīkamie dzimumi. Kam rūp, vai dakšiņa ir vīriešu vai sieviešu dzimtē? Nevienu tas neuztrauca. Nākamā lieta, ko jūs zināt ir tā, ka angļu valoda kļuva par lietotājam draudzīgu valodu. Un nu mēs runājam tajā vēl šodien."
„Ir dīvaini, ka mēs runājam sakoptā, klasificētā senangļu valodā. Tas ir mūsu ieguvums... un pēc mūsu domām civilizācijas augstākais sasniegums. Lai gan lielākā daļa no pasaules 6000 valodām attīstās normālā veidā – tikai šinī gadījumā normālais ir apbrīnojami nepatīkami sarežģīts.”
Par hip-hop kultūras ietekmi uz valodu
„Izmaiņas valodās laika gaitā ir atkarīgas no dažādu sociālo identitāšu eksistences. Cilvēki sašķeļas grupās, un izmaiņas valodā parādās tikai konkrētajā grupā, salīdzinot ar citu grupu. Un tad dažas grupas iegūst noteiktu dominējošo stāvokli sabiedrībā. Un nākamā lieta, ko jūs pamanāt, ka cilvēki seko viņu piemēram.”
"Es nedomāju, ka tie ir bagātie baltie cilvēki. Es domāju, ka šobrīd, īpaši Amerikā, tautas līmenī tā, kas dominē, ir melnādaino angļu valoda vai nestandarta amerikāņu-angļu valodas formas. Šai parādībai ir radies speciāls apzīmējums - Ebonics, tā tiek saukts stilīgs runas veids. Un tagad tas tiek popularizēts, jo īpaši ar hip-hop kultūras palīdzību."
Par unikālo - kas kopīgs un kas atšķirīgs angļu valodai ar zīmju valodu
„Zīmju valodas struktūrai nav nekā kopīga ar angļu valodas uzbūvi. Tā lielā mērā ir valoda pati par sevi.... Drīzāk cilvēki, kas mācās kreoliešu valodu, piemēram, Jamaikas vietējo izloksni, Haiti kreolu valodu, var saredzēt kaut kādas paralēles un līdzību starp zīmju valodu un šīm minētajām valodām.”
„Ja jūs skatāties filmu fragmentus, kur kāds izmanto zīmju valodu, piemēram, amerikāņu zīmju valodu pirms 100 gadiem, tad ir redzams, ka šī persona rāda zīmes veidā, kas mūsdienās varētu tikt uzskatīts par savdabīgu. Līdzīgi notiek, kad mēs dzirdam mutvārdu ierakstus, kur agrākās skaņas izklausās nedaudz savādas vienkārši tāpēc, ka valoda ir mainījusies šo 100 gadu laikā."
Balstot savus argumentus, galvenokārt, reliģiskajos priekšstatos, daži zinātnieki vēsturiski ir apgalvojuši, ka sākotnējā cilvēku valoda bijusi ivrits, bet citi uzskatīja, ka tā ir bijusi arābu valoda. Mūsdienu zinātnieki noraida šādu apgalvojumu, norādot, ka neviena esošā valoda nav uzskatāma par sākotnējo cilvēka runu.
Kādā valodā bērni runātu, ja pieaugušie tos nemācītu?
Balstot savus argumentus, galvenokārt, reliģiskajos priekšstatos, daži zinātnieki vēsturiski ir apgalvojuši, ka sākotnējā cilvēku valoda bijusi ivrits, bet citi uzskatīja, ka tā ir bijusi arābu valoda. Mūsdienu zinātnieki noraida šādu apgalvojumu, norādot, ka neviena esošā valoda nav uzskatāma par sākotnējo cilvēka runu. Tāpat zināms, ka senāk eksperimentālos nolūkos daži bērni pēc piedzimšanas tika izolēti no sabiedrības, lai redzētu, kādā valodā viņi runās, kad paaugsies lielāki. Kā izrādījās, bērni, kas aug izolācijā, nerunā ne mūsdienu, ne senā valodā: bez runas tie neattīstās pat intelektuāli.
Ja neviena dzīvā valoda nepaliek nemainīga kopš pirmās cilvēces pastāvēšanas dienas, vai mēs varam soli pa solim ejot pretējā virzienā rekonstruēt mūsu pirmvalodu, to iztulkojot jeb atveidojot mums saprotamas saziņas sistēmas ietvaros? Viens no ievērojamākajiem zinātniekiem, kurš šai idejai kvēli ticēja bija Džozefs H. Grīnbergs, kurš nomira 2001. gadā. Šobrīd zinātnieku vidū dominē viedoklis, ka sākotnējā cilvēka valoda, piemēram, primitīvā artikulētā runa, ir zudusi uz visiem laikiem un to atjaunot nebūs pa spēkam nevienam. Neskatoties uz to, Grīnbergs un citi aizrautīgi zinātnieki ir veikuši daudzus drošsirdīgus mēģinājumus, lai piekļūtu pēc iespējas tuvāk cilvēku pirmvalodai. Kaut arī sākumā zinātnieki izsmēja viņa Āfrikas valodu klasifikāciju četrās galvenajās saimēs, vēlāk tie pieņēma viņa teoriju, un šodien lielākā daļa to uzskata par autoritatīvu. Savulaik ar vēl lielāku pretestību saskārās arī viņa tā saucamā amerindāņu valodu klasifikācija, taču pamazām viņa teorija par trīs valodu saimēm Jaunajā Pasaulē, ko atbalsta arī DNS pārbaužu rezultāti, ir guvusi apstiprinājumu un tiek atzīts, ka viņa atklātās pirmvalodas - amerindāņu, atabaskāņu (ieskaitot apaču un navajo), un eskino-aleutu patiešām eksistējušas. Viņa valodu klasifikācijā, kaut arī tā ir nepilnīga, var iekļaut gandrīz visas zemeslodes valodas.
Pierādījumi ir trausli, bet intriģējoši. Piemēram, par tādiem var uzskatīt vārdus, kuri sākas ar burtu "m", lai apzīmētu pirmo cilvēku. Tie parādās katrā eiroaziātiskajā saimē - gan ne obligāti katrā atsevišķā valodā - angļu: "man", somu "MinAa", seno japāņu: "min", un tā tālāk. Lielākajā daļā šo pašu valodu lieto skaņu "n-" nolieguma izteikšanai. Piemēram, nolieguma formas "no / not" tiek lietotas angļu valodā, savukārt japāņu valodā noliegumu izsaka ar galotnes "-nai" palīdzību. Tāpat daudzās valodās jautājumu izteikšanai tiek izmantotas "k" skaņas: „quo / quid” latīņu valodā; "-ko" pievieno darbības vārdam somu valodā, lai norādītu uz jautājumu; "kim" turku valodā, utt. Savukārt angļu valodā jautājuma vārdos "what?", "who?", "when?" ir atrodama burtu kopa "wh-", kas dod mājienu par saistību ar skaņu "qu".
Vai mēs jebkad varēsim rekonstruēt cilvēces oriģinālvalodu un to „pārtulkot” jeb atveidot mums saprotamākā formā? Reāli runājot, iespējams, ka ne. Tomēr nav izslēgts, ka mēs varam tai piekļūt pietiekami tuvu, lai gūtu priekšstatu par to, kā tā bija veidota.
Profesors Grīnbergs savulaik norādīja uz noteiktiem vārdiem un žestiem, kas, šķiet, saglabājuši savu primitīvo nozīmi. Piemēram, paradums pacelt vienu pirkstu, lai apzīmētu ciparu viens. Nīlas-Sahāras valodās vārdi "tok", "tek" vai "dik" tiek tulkoti kā – "viens". Amerindāņu valodās "tik" nozīmē pirkstu, kā tas ir Ķīnas un Tibetas valodās. Eskimosu valodā tas nozīmē "rādītājpirksts".
Indoeiropiešu valodās, "deik" nozīmēja - norādīt. No tā izriet "daktulos", "džigitus" un "dedo" - grieķu, latīņu un spāņu apzīmējums pirkstam un bieži vien tam ir skaitliska nozīme (piemēram, "cipars" - angļu valodā). Šo vārdu savstarpējās sakarības un līdzības atšķirīgās valodās, šķiet, norāda uz ļoti senu kopēju mantojumu.
Izkropļoti fragmenti no sākotnējās pirmvalodas? Varbūt, taču, iespējams, to labāka izprašana ļaus mums izdarīt daudz nozīmīgākus un tālejošākus secinājumus attiecībā uz mūsdienu valodām un dažādām tulkošanas teorijām.
"Svetlana Geijere tiek uzskatīta par pasaulē vismeistarīgāko krievu literatūras tulkotāju vācu valodā. Pieci ziloņi filmas nosaukumā saistās ar Dostojevska lieliskajiem literārajiem darbiem, kurus visus Geijere ir pārtulkojusi."
Tā nav nejaušība, ka Vadima Jendreiko dokumentālā filma „Sieviete ar 5 ziloņiem" par 87 gadus vecu tulkotāju, kas tulko no krievu valodas vācu valodā, iesākas ar vilciena, kas šķērso tiltu, parādīšanos. Kā garāmbraucošā vilciena gaisma, uzņirboša naktī no logiem, Svetlanas Geijeres balss vēsta:
„Dārgais draugs, vai tu neredzi, ka viss, ko mēs redzam, ir nekas cits, kā pārdomas par to, kas ir nepamanāms mūsu redzei? Dārgais draugs, vai tu nedzirdi, ka dzīvi atbalsojošais troksnis nav nekas cits, kā neparastas harmonijas atbalss? Dārgais draugs, vai tu nesajūti, ka it viss pasaulē ir ar to saistīts: ka viena sirds sarunājas ar otru bez vārdiem?”
Viņa lasa šo fragmentu vācu valodā pašas tulkojumā no krievu valodas, tie ir vārdi, kas uzjautrina viņu, jo tas attiecas uz kaut ko teiktu bez vārdiem. Tas saviļņo viņu, jo, ja kaut kas teikts bez vārdiem, to nav nepieciešams tulkot.
Svetlana Geijere tiek uzskatīta par pasaulē vismeistarīgāko krievu literatūras tulkotāju vācu valodā. Pieci ziloņi filmas nosaukumā saistās ar Dostojevska lieliskajiem literārajiem darbiem, kurus visus Geijere ir pārtulkojusi.
Dostojevska romānos personāžus nomoka jautājums "Kas es esmu?" Atbildes meklējumos viņa galvenie varoņi krīt iekšējā izmisumā vai kļūst par slepkavām. Geijeres gadījumā viņas dzīvi aizēnoja Eiropas brutālā vēsturē.
Geijere dzimusi 1923. gadā Ukrainā, un 15 gadu vecumā viņas acu priekšā tika arestēts tēvs Staļina vispārējās „tīrīšanas” laikā. Viņš tika atbrīvots pēc 18 mēnešiem, slims un spīdzināšanā salauzts. Māte uzlika viņai par pienākumu apkopt tēvu, bet viņš nomira gadu vēlāk. 18 gadu vecumā viņa zaudēja savu labāko draugu, kad SS noslepkavoja vairāk par 30000 ebreju ārpus Kijevas pie Babijaras. Mātes dāvana viņai- viņas pūrs, kā viņa pati izsakās, bija samaksāt par viņas izglītošanos valodās. Tas bija tas, kas deva iespēju parūpēsies par sevi.
Filmas gaitā mēs uzzinām par Geijeres jaunību vēsturiskajā kontekstā. Kamera seko viņai, kad viņa apņemas apmeklēt savu dzimteni. Arhīva videomateriāli un fotoattēli, kas mijas ar ainām, kā jau pavecā Geijere ceļo ar vilcienu, pavada balss stāstījums par viņas dzīvi.
Sagadīšanās pēc Svetlana savam labākajam draugam teica ardievas savas mājas priekšā nezinot, ka tā būs pēdējā reize, kad viņi redz viens otru. Nacistu virsnieks pienāca pie viņas un apvaicājās, vai viņa zinot kādu, kas varētu rūpēties par viņa saimniecību. Viņas māte brīvprātīgi pieteicās darbā, nejauši izdzirdot teikto. Tieši pateicoties šim liktenīgajam brīdim, Geijere kļuva par šī virsnieka tulkotāju, ar solījumu piešķirt viņai iespēju turpināt studijas Vācijā, ja viņas pūliņi izrādīsies apmierinoši.
Kad krievi atguva kontroli pār Ukrainu, viņai un viņas mātei nebija citas izvēles, kā aizbraukt līdzi vāciešiem, jo palikšana nozīmētu drošu nāvi par sadarbību un viņas tiktu nosūtītas uz Austrumeiropas ieslodzīto darba nometni Dortmundē. Vācijā okupēto teritoriju ministrijas ierēdnis bilda labu vārdu par viņu, piešķirot viņai un viņas mātei ārvalstnieku pases, kas bija kaut kas nedzirdēts attiecībā uz karagūstekņiem. Viņš arī turēja agrāko solījumu palīdzēt Geijerei studēt Vācijā, un 1944. gadā Svetlana saņēma stipendiju studijām Freiburgas universitātē.
Filmā Svetlana Geijere izsaka pateicību Trešā Reiha personām, kas pakļāva sevi briesmām viņas dēļ. Austrumeiropas amatpersona, kas viņai palīdzēja, īsi pēc tam tika nosūtīta uz fronti, un viņa ministrija tika pakļauta Reiha virspavēlniecībai. Viņa jūt, ka viņas tulkotājas darbs ir parāda atmaksāšana tādiem cilvēkiem kā viņam. Pēc kara Svetlana apmetās uz dzīvi Freiburgā, kļuva par profesori universitātē, apprecējās, piedzima bērni, un tagad viņa ir lielas ģimenes galva.
No paša sākuma filmas temps ir rūpīgi izplānots. Ilgie apcerīgie kadri ved mūs cauri skaisti izgaismotajam interjeram Geijeres mājā Freiburgā. Mēs esam liecinieki viņas uzmanībai detaļām savā virtuvē, kā viņa gatavo ēst, un viņas cītībai, tulkojot tekstu savā birojā mājās. Visas šīs ainas norāda uz ļoti organizētu un auglīgu esamību, ko ar mīlestību parāda režisors, gleznieciski liekot izjust gaismu.
Bet tas ir tad, kad mēs ceļojam ar vilcienu pa Austrumeiropu, vērojot ziemas ainavas, kuras mēs saistām ar Geijeres emocionālo pasauli. Daudz laika aizņem īpaši brīdis, lai simpātiski apgaismotu Geijeres seju, kas tagad atspoguļo sāpīgas atmiņas. Arī daļā, kad mēs tiekam iepazīstināti ar jaunu valodu- krievu valodu. Pēkšņi maigi plūstošā melodija, kas plūst no viņas lūpām, pieved mūs tuvāk zaudējumiem un ilgām, kas mājo viņā.
Šī filma sniedz mums tekstuālu ieskatu poētiskas un vienkāršas sievietes dzīvē. Jendreiko parāda, kā Geijerei ir izdevies ieaust vienu kultūru citā. Ir neizbēgami, ka vienmēr būs zaudējumi – kāda iztrūkstoša manta bagāžā, kā Geijere izsakās par tulkošanas procesu. Bet tieši šis iztrūkums ir tas, kas mūs interesē, tur glabājas sajūtu pilnība.
