Uzņemta filma par Svetlanu Geijeri - labāko Vācijas tulkotāju no krievu valodas


"Rīgas tulki" ir profesionāls tulkojumu birojs. Zvērinātu tulku un citi plaša spektra tulkošanas pakalpojumi visās pasaules valodās. Zvani 25904727 vai raksti info@rigastulki.lv, lai saņemtu tūlītēju bezmaksas konsultāciju un precīzas tulkojuma izmaksas!

Mira Mņevska

Tā nav nejaušība, ka Vadima Jendreiko dokumentālā filma „Sieviete ar 5 ziloņiem" par 87 gadus vecu tulkotāju, kas tulko no krievu valodas vācu valodā, iesākas ar vilciena, kas šķērso tiltu, parādīšanos. Kā garāmbraucošā vilciena gaisma, uzņirboša naktī no logiem, Svetlanas Geijeres balss vēsta:

„Dārgais draugs, vai tu neredzi, ka viss, ko mēs redzam, ir nekas cits, kā pārdomas par to, kas ir nepamanāms mūsu redzei? Dārgais draugs, vai tu nedzirdi, ka dzīvi atbalsojošais troksnis nav nekas cits, kā neparastas harmonijas atbalss? Dārgais draugs, vai tu nesajūti, ka it viss pasaulē ir ar to saistīts: ka viena sirds sarunājas ar otru bez vārdiem?”

Viņa lasa šo fragmentu vācu valodā pašas tulkojumā no krievu valodas, tie ir vārdi, kas uzjautrina viņu, jo tas attiecas uz kaut ko teiktu bez vārdiem. Tas saviļņo viņu, jo, ja kaut kas teikts bez vārdiem, to nav nepieciešams tulkot.

Svetlana Geijere tiek uzskatīta par pasaulē vismeistarīgāko krievu literatūras tulkotāju vācu valodā. Pieci ziloņi filmas nosaukumā saistās ar Dostojevska lieliskajiem literārajiem darbiem, kurus visus Geijere ir pārtulkojusi.

Dostojevska romānos personāžus nomoka jautājums "Kas es esmu?" Atbildes meklējumos viņa galvenie varoņi krīt iekšējā izmisumā vai kļūst par slepkavām. Geijeres gadījumā viņas dzīvi aizēnoja Eiropas brutālā vēsturē.

Geijere dzimusi 1923. gadā Ukrainā, un 15 gadu vecumā viņas acu priekšā tika arestēts tēvs Staļina vispārējās „tīrīšanas” laikā. Viņš tika atbrīvots pēc 18 mēnešiem, slims un spīdzināšanā salauzts. Māte uzlika viņai par pienākumu apkopt tēvu, bet viņš nomira gadu vēlāk. 18 gadu vecumā viņa zaudēja savu labāko draugu, kad SS noslepkavoja vairāk par 30000 ebreju ārpus Kijevas pie Babijaras. Mātes dāvana viņai- viņas pūrs, kā viņa pati izsakās, bija samaksāt par viņas izglītošanos valodās. Tas bija tas, kas deva iespēju parūpēsies par sevi.

Filmas gaitā mēs uzzinām par Geijeres jaunību vēsturiskajā kontekstā. Kamera seko viņai, kad viņa apņemas apmeklēt savu dzimteni. Arhīva videomateriāli un fotoattēli, kas mijas ar ainām, kā jau pavecā Geijere ceļo ar vilcienu, pavada balss stāstījums par viņas dzīvi.

Sagadīšanās pēc Svetlana savam labākajam draugam teica ardievas savas mājas priekšā nezinot, ka tā būs pēdējā reize, kad viņi redz viens otru. Nacistu virsnieks pienāca pie viņas un apvaicājās, vai viņa zinot kādu, kas varētu rūpēties par viņa saimniecību. Viņas māte brīvprātīgi pieteicās darbā, nejauši izdzirdot teikto. Tieši pateicoties šim liktenīgajam brīdim, Geijere kļuva par šī virsnieka tulkotāju, ar solījumu piešķirt viņai iespēju turpināt studijas Vācijā, ja viņas pūliņi izrādīsies apmierinoši.

Kad krievi atguva kontroli pār Ukrainu, viņai un viņas mātei nebija citas izvēles, kā aizbraukt līdzi vāciešiem, jo palikšana nozīmētu drošu nāvi par sadarbību un viņas tiktu nosūtītas uz Austrumeiropas ieslodzīto darba nometni Dortmundē. Vācijā okupēto teritoriju ministrijas ierēdnis bilda labu vārdu par viņu, piešķirot viņai un viņas mātei ārvalstnieku pases, kas bija kaut kas nedzirdēts attiecībā uz karagūstekņiem. Viņš arī turēja agrāko solījumu palīdzēt Geijerei studēt Vācijā, un 1944. gadā Svetlana saņēma stipendiju studijām Freiburgas universitātē.

Filmā Svetlana Geijere izsaka pateicību Trešā Reiha personām, kas pakļāva sevi briesmām viņas dēļ. Austrumeiropas amatpersona, kas viņai palīdzēja, īsi pēc tam tika nosūtīta uz fronti, un viņa ministrija tika pakļauta Reiha virspavēlniecībai. Viņa jūt, ka viņas tulkotājas darbs ir parāda atmaksāšana tādiem cilvēkiem kā viņam. Pēc kara Svetlana apmetās uz dzīvi Freiburgā, kļuva par profesori universitātē, apprecējās, piedzima bērni, un tagad viņa ir lielas ģimenes galva.

No paša sākuma filmas temps ir rūpīgi izplānots. Ilgie apcerīgie kadri ved mūs cauri skaisti izgaismotajam interjeram Geijeres mājā Freiburgā. Mēs esam liecinieki viņas uzmanībai detaļām savā virtuvē, kā viņa gatavo ēst, un viņas cītībai, tulkojot tekstu savā birojā mājās. Visas šīs ainas norāda uz ļoti organizētu un auglīgu esamību, ko ar mīlestību parāda režisors, gleznieciski liekot izjust gaismu.

Bet tas ir tad, kad mēs ceļojam ar vilcienu pa Austrumeiropu, vērojot ziemas ainavas, kuras mēs saistām ar Geijeres emocionālo pasauli. Daudz laika aizņem īpaši brīdis, lai simpātiski apgaismotu Geijeres seju, kas tagad atspoguļo sāpīgas atmiņas. Arī daļā, kad mēs tiekam iepazīstināti ar jaunu valodu- krievu valodu. Pēkšņi maigi plūstošā melodija, kas plūst no viņas lūpām, pieved mūs tuvāk zaudējumiem un ilgām, kas mājo viņā.

Šī filma sniedz mums tekstuālu ieskatu poētiskas un vienkāršas sievietes dzīvē. Jendreiko parāda, kā Geijerei ir izdevies ieaust vienu kultūru citā. Ir neizbēgami, ka vienmēr būs zaudējumi – kāda iztrūkstoša manta bagāžā, kā Geijere izsakās par tulkošanas procesu. Bet tieši šis iztrūkums ir tas, kas mūs interesē, tur glabājas sajūtu pilnība.



AVOTS: http://blogs.forward.com/the-arty-semite/140108/

"Rīgas tulki" ir profesionāls tulkojumu birojs. Zvērinātu tulku un citi plaša spektra tulkošanas pakalpojumi visās pasaules valodās. Zvani 25904727 vai raksti info@rigastulki.lv, lai saņemtu tūlītēju bezmaksas konsultāciju un precīzas tulkojuma izmaksas!

03
08/2011